#
2.Jaunākais

Tiesībsargs: Bāriņtiesa un VBTAI neievēro bērnu intereses

Tiesībsargs veica izmeklēšanu Māras Juškevičas bijušo audžumeitu lietā, kuras pret viņu gribu un ignorējot vairākkārtīgus lūgumus atstāt viņas pie audžumammas, tika izņemtas no M.Juškevicas ģimenes, kas pats par sevi ir cietsirdīgs, rupjš un necilvēcīgs vardarbības akts pret bērniem no ierēdņu puses. Kā pamatojumu šādai rīcībai tika minēts fakts, ka Juškevičai esot atņemts audžuģimenes statuss dēļ birokrātiski – finansiāliem pārkāpumiem un dēļ citas M.Juškevičas audžumeitas sniegtajām liecībām pret viņu. Pati Juškeviča apsūdzības noliedza un norādīja, ka audžuģimenes status viņai ir atņemts dēļ konflikta ar Viesītes novada bāriņtiesas priekšsēdētāju Sandru Grigorjevu un dēļ viņas principiālās nostājas, kritizējot, tai skaitā arī publiski, bērnu adopcijas procesu (lūk šī publikācija: http://infoagentura.wordpress.com/2013/04/07/1403/ ).  Lai kādi arī nebūtu audžuģimenes statusa atņemšanas apstākļi, bet tas ka trīs audžumeitas, kuras pie Juškevičiem bija nodzīvojušas 5 gadus, vēlējās palikt ģimenē, kuru jau uzskatīja par savu, tas ir fakts. Un fakts ir arī tas, ka Krustpils un Viesītes bāriņtiesas, kā arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, viņām to liedza un atkārtoti atņēma viņām ģimeni. Pie tam tas kā ņirgājoties tika paveikts „bērnu labākajās interesēs”.

Pēc meiteņu izņemšanas un ievietošanas bērnunamā, vecākās meitenes uzvedība strauji pasliktinājās un pasliktinājās arī jaunākās meitenes veselības stāvoklis, kura kopš dzimšanas ir smagi slima. Šo faktu 15.03.2013 nepabaidījās fiksēt bērnunama psihologs Sarmīte Jaševa, kura sava atzinuma noslēgumā raksta: „Izpētē iegūtie dati liecina, ka [M.Juškevičas] audžuģimenē māsas ir jutušās labi, tikušas mīlētas un aprūpētas. Pašlaik meitenes sāpīgi pārdzīvo šķiršanos no audžuģimenes un dzīvesvietas maiņu, ko pauž tieši un atklāti. Ar nepacietību gaidot to dienu, kad varēs doties atpakaļ pie audžuvecākiem, jo viņām vēl ir tāda cerība.”

Bērnu industrijas darboņu diskreditācijas

06.05.2014 laikrakstā „Diena” tika publicēts raksts „Atklāj latviešu bērnu cenas” (http://www.diena.lv/latvija/zinas/atklaj-latviesu-bernu-cenas-14054392 ), kurā Māra Juškevica pastāstīja par pašas pieredzēto, kas liecina par bērnu tirdzniecību Latvijā.  Legalizēta bērnu tirdzniecība caur adopcijas procedūrām pasaulē jau labu laiku ir bēdīgs fakts un šī prakse tiek realizēta arī Latvijā par ko liecina daudzas netiešas pazīmes (te raksti par bērnu tirdzniecību: http://infoagentura.wordpress.com/2012/12/05/par-bernu-tirdzniecibu/ ; http://infoagentura.wordpress.com/2013/02/07/tv-raidijums-par-bernu-tirdzniecibu/ ).

Juškevičas gadījums ir viena no tiešām liecībām par šo ārprātu.  Te jāpiemin, ka pats šis konkrētais fakts Latvijas publiskajā telpā jau ir izskanējis: vairāk kā gadu internetā ir pieejams pašas Juškevičas un viņas audžumeitas videostāstījums, kurā ir skarta arī šī epizode. Jaunums ir tas, ka par to tiešā tekstā uzrakstīja oficiāls, daudztirāžu un birokrātu aprindās par respektrablu uzskatāms laikraksts, tāpēc pēc neilga laika masu medijos parādījās tendenciozi Juškeviču nomelnojoši materiāli. Lūk viņi:
http://www.delfi.lv/calis/jaunumi/video-viesite-izcelies-konflikts-starp-barintiesu-un-audzugimeni.d?id=44489832 ; http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/153822/audzumammu-maru-kura-stastija-par-bernu-tirgosanu-barintiesa-vaino-vardarbiba

Šajos materiālos tiek runāts par tiesas spriedumu, kuros audžuģimene esot atzīta par varmācīgu. Patiesībā tiesas spriedums ir par bāriņtiesas lēmuma par audžuģimenes statusa atņemšanu spēkā esamību. Administratīvā tiesa 04.12.2013 atstāja spēkā bāriņtiesas lēmumu, pamatojoties uz konstatētu formalitāšu neievērošanu un vienas audžumeitas liecībām. Konkrētai audžumeitai jau iepriekš, pirms ievietošanas Juškeviču audžuģimenē, bija konflikti ar citiem un pēc tam arī ar Juškeviču, bet pa lielam viss bija kārtībā līdz viņa aizbēga no mājām pie sava puiša. Pēc nedēļas, kad tika atrasta, tad ar Viesītes bāriņtiesas priekšsēdētājas gādību arī tapa liecības par emocionālo “vardarbību” un “drausmīgo” dzīvi audžuģimenē. Šīs liecības meitene apstiprināja arī tiesā. Liecības ir visai pretrunīgas ar citiem bāriņtiesas apvainojumiem, bet tas netika ņemts vērā, tāpat kā netika ņemts vērā citu bērnu pozitīvās atsauksmes par audžuģimeni.

Tiesībsarga atzinums

Tiesībsarga atzinums Juškevičas bijušo audžubērnu lietā ir datēts ar 13.01.2014 un tajā ir ņemts vērā augstāk minētais tiesas spriedums. Šis atzinums savā ziņā ir vēsturisks, jo ir viena no nedaudzajām oficiālajām liecībām, kura apliecina, ka valsts iestādes rīkojas pretēji bērnu interesēm. Patiesie Latvijas ierēdņu nodarījumi ir drausmīgi, bet pēdējā laikā neviena no oficiālajām iestādēm un amatpersonām neuzdrošinājās to oficiāli atzīt. Līdz šim vienmēr visā tika vainoti upuri un lielākais, ko kādam izdevās panākt – atgūt bērnus. Konkrētajā gadījumā Tiesībsargs ir oficiāli to atzinis, pie tam tas ir izdarīts klasiskajā mūsdienu Latvijas birokrātu stilā, izmantojot plaši izmantoto birokrātu dokumentu „izskatīšanas” metodi un lietišķo, politkorekto, sauso, kretīniskijuridisko valodu. Un lai gan Tiesībsarga darbs bērnu aizsardzības jomā ir vairāk kā neapmierinošs (ko daļēji var attaisnot ar niecīgiem resursiem, salīdzinājumā ar pārmērīgi uzpūstajiem VBTAI un bāriņtiesu štatiem), šis atzinums ir pirmais dokuments pēdējo gadu laikā, kurā valsts institūcija izdarīja vismaz minimumu no tā, ko tai pēc būtības patiesi ir jādara.

Tā kā šis dokuments ir labs piemērs, ko citi upuri var izmantot kā informatīvu materiālu un precedentu par valsts iestāžu nepareiziem lēmumiem, tas tiek publiskots pilnībā: http://host-a.net/u/bernikals/2014_01_13_Tiesibsarga_atzinums.zip

Galvenais, kas dokumentā tiek pateikts: „Izvērtējot Krustpils novada bāriņtiesas, Viesītes novada bāriņtiesas un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas sniegtās atbildes un lietai pievienotos materiālus, secināms, ka bērnu izņemšana no M.Juškevičas audžuģimenes un saskarsmes liegšana ar audžumammu neatbilst bērnu labākajām interesēm”

„Meitenes M.Juškevičas ģimenē dzīvoja kopš agrīna vecuma un uzskata audžuģimeni par savu ģimeni, līdz ar to no bērnu emocionālā viedokļa meiteņu šķiršana no audžumammas ir vērtējama līdzvērtīgi kā bērna šķiršana no bioloģiskās ģimenes. No lietas materiāliem nepārprotami izriet, ka visām trim māsām ir izveidojies ciešs emocionāls kontakts ar audžuģimeni, līdz ar to krasa saskarsmes aizliegšana neizbēgami radīja emocionālas ciešanas bērniem.” Te Tiesībsargs izsakās ļoti maigi, jo šai gadījumā kā minimums ir darīšana ar izdaudzināto emocionālo vardarbību, ko daļa bāriņtiesu ierēdņu ar vieglu roku savos dokumentos mēdz „dalīt” pa labi un pa kreisi, bet šoreiz no pašu ierēdņu puses. Un šajā gadījumā atbildīgos ierēdņus ne tikai ir jāatbrīvo no amata, bet pat jāizskata iespēja piemērot pret tiem kriminālatbildību.

Gandrīz tiešā tekstā (bet politkorektajā birokrātu valodā) Tiesībsargs konstatē, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija sniedz savos dokumentos pēc būtības nepatiesu informāciju (kas patiesībā ir ierasta šī iestādījuma prakse): „Tiesībsarga ieskatā kritiski ir vērtējama Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas sniegtā informācija, ka meitenes bāreņu namā jūtas labi un ir iejutušās. Abas jaunākās māsas ir bērni ar īpašām vajadzībām un viņām ir nepieciešama īpaša aprūpe un uzmanība, ko institucionāla aprūpe pēc savas būtības nespēj nodrošināt. Meitenes kopš mazotnes auga M.Juškevicas ģimenē un tika izņemtas no tās citu iemeslu dēļ, nevis tādēļ, ka audžuģimenē būtu slikti aprūpētas, jutušās nedroši vai nelaimīgas, līdz ar to bērniem nav izprotami iemesli, kādēļ viņas nevar turpināt dzīvot pie cilvēkiem, kurus uzskata par savu ģimeni. Megijas uzvedība bāreņu namā uzskatāmi parāda bērna protestu un neizpratni par pieaugušo rīcību.”

Te vēl jāpiebilst, ka šāda ir tipveida VBTAI nostāja, kad ir nepieciešams piesegt un attaisnot kārtējo bāriņtiesu un sociālo dienestu patvaļu. VBTAI ierēdņi šāda tipa frāzes, šķiet,  raksta jau gandrīz vai automātiski neatkarīgi no reālās situācijas, tāpat kā citos gadījumos tiek rakstīts par „vardarbīgajām” ģimenēm, pierakstot tām pēc maksimuma visu ko vien spēj pierakstīt, par to ka bāriņtiesas ir tiesīgas atņemt bērnus „bērnu vislabākajās interesēs”, par to, ka „nekādi likumpārkāpumi nav konstatēti”, par to, ka „viss ir likumīgi” un citus no realitātes atrautus formālus formulējumus.

Visbeidzot Tiesībsarga atzinumā ir teikts sekojošais: „Lēmumā norādīts, ka, noskaidrojot bērnu viedokli, meitenes izteikušas lūgumu palikt Juškeviču ģimenē, tāpat norādīts, ka meitenes nevēlas mainīt dzīvesvietu un kategoriski atteikušās pārcelties uz bāreņu namu „Līkumi”. No minētā izriet, ka Krustpils novada bāriņtiesa ir noskaidrojusi bērnu viedokli, bet nav ņēmusi to vērā. Lēmumā nav paskaidrots, kādēļ bērnu viedoklim nav pievērsta pienācīga vērība, līdz ar to Krustpils novada bāriņtiesa bērna viedokļa uzklausīšanai ir piegājusi formāli, kas ir pretrunā ar vispārīgiem bērnu tiesību principiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka Krustpils novada bāriņtiesas rīcībā, nodrošinot meiteņu tiesību un interešu aizsardzību, ir konstatējams bērna tiesību uzaugt ģimeniskā vidē un labas pārvaldības principa pārkāpums. Turklāt M.Juškevičas iecelšanai par bērnu aizbildni nav juridisku šķēršļu, jo Civillikuma 242.pants neparedz ierobežojumus par aizbildni kļūt personām, kurām ir atņemts audžuģimenes statuss.”

Šis konstatējums ir interesants ar to, ka tieši Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija neatlaidīgi un pat agresīvi uzstāja uz to, lai māsas tiktu izņemtas no tobrīd jau bijušās audžuģimenes. Krustpils bāriņtiesa sākotnēji centās ievērot bērnu intereses un atstāja māsas M.Juškevičas ģimenē aizbilstamo statusā un tikai pēc spiediena no inspekcijas puses, kurā tika paskaidrots, ka tas esot „nelikumīgi” un par to bāriņtiesas locekles var tikt atlaistas no darba, pieņēma lēmumu par bērnu izņemšanu. Krustpils bāriņtiesas loceklēm (Maijai Gruntšteinei, Anitai Zolbergai un Valentīnai Austrumai) gļēvā un komformiskā piekāpšanās ļaundariem nepalīdzēja: pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas oficiāla pieprasījuma Krustpils domei, viņas tika atlaistas par to, ka centās ievērot bērnu intereses (par šo atlaišanu joprojām notiek tiesvedība). Tiesībsargs tagad apliecina, ka sākotnēji Krustpils bāriņtiesa centās ievērot bērnu intereses, bet pēc tam rupji tās pārkāpa.

Pēc šāda Tiesībsarga slēdziena būtu loģiski, ka atbildīgie Viesītes bāriņtiesas un VBTAI ierēdņi vismaz tiek atlaisti no darba un tiek veikta rūpīga izmeklēšana, lai noskaidrotu, vai līdzīgā kārtā nenotiek vardarbība pret bērniem arī citos gadījumos (zinu ka notiek un ir par to arī publikācijas), bet, visdrīzāk, šajā pseidotiesiskajā amorālu formālistu valstī uz to ir velti cerēt.
Informācijas aģentūra


BĒRNA CENA

Raimonds Lejnieks – Puķe

Par cik Latvijā bērnu tiesību aizsardzības jomā ir maigi izsakoties katastrofāla situācija un ļoti daudzas attiecīgo institūciju amatpersonas ir iesaistītas bērnu tirdzniecības „biznesā”, būtu vērtīgi šim jautājumam pievērsties ar pastiprinātu uzmanību.

 Bērnu tirdzniecība Latvijā notiek, pārsvarā adoptējot tos uz ārzemēm. Par šo tematu esmu rakstījis jau ātrāk. http://www.draugiem.lv/blogs/?p=7657402

Par cik tie bērni, kurus viegli varēja pārdot, jau ir pārdoti un par cik Latvijā vairs nav nevienas valsts institūcijas, kas tam nopietni traucētu (vadošie attiecīgo jomu institūciju darbinieki ir iesaistīti šajā „biznesā”), tad tagad pieaug to gadījumu skaits, kad „biznesa” mērķu dēļ bērni tiek brutāli atņemti normālam ģimenēm (ļoti uzskatāms piemērs – Žannas Pilsētnieces gadījums: http://www.draugiem.lv/blogs/?p=7644199 unhttp://www.aprinkis.lv/tema/229-kam-pieder-berns-gimenei-vai-draudzei ; cits piemērs šeit: http://bernuproblemas.com/?page_id=13  ) un prognozējas, ka šī tendence tikai pieņemsies spēkā, jo bērnu cenas šai tirgū nepārtraukti aug un atsevišķos gadījumos (pārdodot uz orgāniem) par bērnu var iegūt ļoti lielas summas.

Latvijas oficiālā nostāja attiecībā uz bērniem  ir tāda, ka bērns ir kļuvis par preci, kuru gatavojam pārdot par pēc iespējas augstāku cenu – par šo tematu jūs vairāk varat izlasīt šeit: http://www.draugiem.lv/nebruks/blog/#/blogs/?p=7660873

Ar šīs tautu iznīcinošās varas mērķiem attiecībā uz bērniem varam iepazīties šeit: http://www.draugiem.lv/nebruks/blog/#/blogs/?p=7655213

Zīmīgi ir arī tas ka nacionālās attīstības plānā valsts ir paredzējusi ar katru gadu ģimenēm atņemt vairāk bērnu – lūk labs raksts par šo tematu http://www.draugiem.lv/nebruks/blog/#/blogs/?p=7676082

Mums latviešiem situācijā, kad valdošā vara  mērķtiecīgi strādā un turpina strādāt uz valsts iznīcināšanu visdažādākajos veidos  īpaši svarīgi būtu pievērst uzmanību tieši bērniem. Bērni ir mūsu nākotne, kuru valdošā vara mērķtiecīgi cenšas iznīcināt. Aicinu izglītoties šajā jautājumā un pievērst tam pastiprinātu uzmanību šiem jautājumiem. Aicinu pārpublicēt šo rakstu, kā arī komentāros dalīties ar saviem novērojumiem par šo tematu. Aicinu būt modriem un saprast, kas notiek tad kad tamlīdzīgs gadījums notiks ar Jums un Jūsu bērniem.

Kā teica kāds mans paziņa – TU VARI IGNORĒT REALITĀTI, BET TU NEVARI IGNORĒT REALITĀTES IGNORĒŠANAS SEKAS. Ar šo gribēju tikai pateikt, ka tajā brīdī, kad beidzot mēs pamodīsimies un sapratīsim realitāti, būs jau pa vēlu. Nobeidzot šo ne visai priecīgo apceri gribas Jums visiem novēlēt 

THE WORLD, MAKE IT BETTER PLACE FOR YOU AND FOR ME AND THE ENTIRE HUMAN RACE.



“Neadoptējiet manu nozagto bērnu!”

Mātes pieredze Londonā

Lielbritānija ir multikulturāla valsts, tāpēc bieži vien problēmas sākas atšķirīgā izpratnē par to, kas ir labi bērnam.

Cita valsts, citi likumi
“Kad draugs uz mani kārtējo reizi pacēla balsi un sāka palaist rokas, es viņam piedraudēju, ka zvanīšu policijai,” stāsta divu bērnu māte Daiga (vārds mainīts), kura jau piecus gadus dzīvo Londonā. Parasti Latvijā ar citiem dzīvesbiedriem šis drauds labi nostrādāja un pēc policijas ierašanās ģimenē vismaz uz laiku atgriezās miers. Taču šoreiz tas beidzās citādi. Likumsargiem līdzi bija arī sociālais dienests (tas Lielbritānijā kalpo tāpat kā bāriņtiesa Latvijā), kas, neskatoties uz Daigas iebildumiem, paņēma sev līdzi viņas bērnus – trīsgadīgo Mario un vienpa­dsmitgadīgo Mārtiņu (vārdi mainīti). Pagājuši jau mēneši, bet Daigai atļauts bērnus satikt vien divas reizes nedēļā stingrā sociālo dienestu uzraudzībā. Klātesošs ir arī latviešu–angļu valodas tulks, kura uzdevums ir dienesta darbiniekiem atstāstīt ikkatru vārdu, ko Daiga saka bērniem. Vienus viņus nedrīkst atstāt ne uz mirkli.

“Tas ir absolūts murgs,” man saka sieviete. “Tie ir mani bērni, kuri mani mīl, es viņus dievinu. Mārtiņam ir jau vienpa­dsmit gadi, mums nekad nav bijušas problēmas. Tagad viņi mani pēkšņi sāks mācīt?” uz katru tikšanos Daiga ierodas citādā emocionālā stāvoklī. Reizēm pagatavojusi bērniem latviskas pusdienas un ir optimisma pilna, reizēm viņas sirds ir tik salauzta, ka nespēj pasmaidīt pat īsās tikšanās laikā un tā vietā, lai runātos ar bērniem, viņa iebilst pret šo situāciju kopumā un sūdzas sociālajam dienestam.

Mārtiņš ir sapratis iespēju izmantot mātes nožēlojamo situāciju un pieprasa dāvanas, piemēram, dārgu viedtālruni. Uz nākamo tikšanos māte to sagādājusi un Sociālais dienests viņam atļauj dāvanu paturēt. Bērnus uz tikšanos atved audžuģimene, pie kuras puikas dzīvo līdz tiesas pavēlei, kas izlems, vai viņus atdot bioloģiskajai mātei vai jaunai ģimenei uz adopciju. Daigas bērni sūdzas, ka audžuvecāki viņus liek gulēt jau septiņos vakarā. Kā nu ne – viņi rūpējas par vēl vismaz četriem no ģimenēm atņemtiem bērniem un par to saņem naudu no valsts.

Sociālā dienesta darbiniekiem vaicāju, kāpēc pret Daigu tie vērsušies tik stingri. Viņi skaidro: kopš gadījuma, kad vecāku strīda laikā Anglijā pa vidu patrāpījies bērns zaudēja dzīvību, tagad, ja vecāku vidū ir vardarbība, bērnus nekavējoties izņem no ģimenes. Daiga uzskata, kas tas ir absurds. Viņas portugāļu dzīvesbiedrs un Mario bioloģiskais tēvs esot labākais tētis pasaulē, viņš ļoti mīlot abus bērnus un viņiem nekad nav uzbrucis. Daiga strīdas pretī dienesta darbiniekam ar tulka starpniecību: “Jums pašam nav bērnu, jūs nezināt, kā tas ir, es zinu, kas maniem bērniem ir labākais! Viņiem vajag māti!”

Sociālais dienests uzskata, ka nekas nemainīsies, jo Daiga vecāku starpā notiekošos strīdus un kautiņus uzskata par normu. Vai viņai jebkad izdosies atgūt bērnus? Viņa uz to ļoti cer un, tiklīdz tos atgūšot, tā pirkšot vienvirziena biļetes uz Latviju. Tikai tur viņa varēšot brīvi uzelpot…

Atšķirīgā izpratne
Statistikas dati liecina, ka 2012. gadā sociālā dienesta redzeslokā Anglijā nonāca vairāk nekā 600 000 bērnu. Kaut gan skaitlis šķiet iespaidīgs, no kopējā bērnu skaita šajā valstī tas neveido pat 1%. Būtu pārspīlēti teikt, ka Anglijā bērniem augt būtu grūti, tieši otrādi. Taču, tā kā Lielbritānija ir multikulturāla valsts, bieži vien problēmas sākas atšķirīgā izpratnē par to, kas ir labi bērnam. Piemēram, mēs, augot Latvijā, varējām brīvi spēlēties pagalmā vai uz ielas paši savā nodabā. Mājās ieradāmies vien uz pusdienām un vakariņām. Taču Lielbritānijā bērnu atstāšana bez uzraudzības ir iemesls, kāpēc daudzi vecāki iekuļas lielās nepatikšanās un var pat zaudēt savus bērnus.

Likumā nav konkrēti noteikts, no kāda vecuma ir pieņemami atstāt bērnus bez uzraudzības, bet ir teikts, ka bērnu nedrīkst atstāt vienu, ja viņš tiek pakļauts riskam. Pirms atļaut bērnam doties kaut kur vienatnē, vecākus aicina izvērtēt, cik nobriedis ir viņu bērns. Cerams, ka jūsu priekšstats sakritīs ar Anglijas valsts priekšstatu, ka bērnus līdz sešpadsmit gadu vecumam nedrīkst atstāt vienus pa nakti (starp citu, pieņemams un likumīgs dzimumdzīves sākšanas vecums Anglijā ir tieši 16 gadi, nevis 18 kā Latvijā). Pēc valsts domām, bērni līdz 12 gadu vecumam ļoti reti ir pietiekami nobrieduši, lai varētu tikt atstāti vieni uz ilgāku laiku. Zīdaiņus, mazuļus un mazus bērnus (likumā gan nav precizēts, ka tas būtu līdz 12 gadu vecumam) nedrīkst atstāt vienus pašus nekādos apstākļos.

Vecāki pret netaisnību
Lielbritānijā sociālā dienesta tiesības var būt dažādas atkarībā no pašvaldības. Tā galvenā loma ir atbalstīt ģimenes un aizsargāt bērnus, ja ir risks, ka viņiem tiek darīts pāri, – neatkarīgi no tā, vai pāridarītāji ir ģimenes locekļi vai kāds ārpus ģimenes. Sociālajam dienestam ar likumu uzlikts pienākums aizsargāt bērnus un piedāvāt dažādus pakalpojumus, lai uzlabotu viņu dzīves ap­stākļus. Bieži vien iedzīvotājiem ir bail no sociālā dienesta. Ja ģimene reiz nonākusi viņu redzeslokā, sekos ilgas, atkārtotas un neskaitāmas pārbaudes, līdz dienests pārliecināsies, ka bērniem šajā ģimenē nekas nedraud. Briti bieži vien sūdzas, ka sociālais dienests ģimeni pakļauj stresam, kas neietekmē bērnus labvēlīgi.

Lielbritānijas plaš­saziņas līdzekļos pētot neskaitāmas publikācijas par sociālajiem dienestiem, līdzās simtiem sūdzību reti var atrast kādu labu atsauksmi. Daudzi vaino sociālos darbiniekus par pārlieku iejaukšanos ģimenes privātajā dzīvē, par to, ka viņiem ir nesamērīgas prasības. Citkārt dzirdams par šaušalīgiem stāstiem, kur sociālais dienests ko palaidis garām, jo ģimene vardarbību vai nolaidību pret bērniem pratusi noslēpt, līdz notikusi traģēdija. Tā vien šķiet – lai ko arī darītu šīs valsts bāriņtiesa, tas ir vai nu par agru, vai par vēlu, tāpēc viņi vienmēr tiek nežēlīgi kritizēti.

Kad savai angļu darba kolēģei Alijai vaicāju viņas domas par Anglijas sociālajiem dienes­tiem, viņa atbild, ka agrāk
sociālie dienesti bieži vien palaiduši garām būtiskas lietas. Piemēram, Alijas agrākais draugs bijis vardarbīgs, bet viņa to dienestam neatklāja. Taču sieviete uzskata, ka dienesta uzdevums bija to saprast un izpētīt partnera dzīves vēsturi, lai atklātu, ka viņai ir bail to atzīt. Tagad daudz kas esot mainījies, sociālais dienests vecākus paliks zem palielināmās lupas arī tad, ja viņiem kaut nedaudz ko ieminēsies ģimenes ārsts vai skolotājs. Katra bērna sūdzība skolā var tikt uzskatīta par viņa palīgā saucienu un, tiklīdz situācija nebūs atrisināta (piemēram, māte nebūs izšķīrusies no tā brīža drauga), sociālie dienesti nepārstās mājas vizītes un izmeklēšanu.

Stingrākas rokas politiku Lielbritānijas sociālie dienesti piekopj kopš šokējoša gadījuma 2007. gadā, kad puisēnu, ko presē dēvēja par “Baby P” nogalināja viņa mātes draugs pēc ilglaicīgas mocīšanas un neskaitāmiem ievainojumiem vairāku gadu gaitā. Tiek lēsts, ka sociālajam dienestam un ār­stiem vismaz 50 reizes bija iespēja pateikt “stop” un pieņemt lēmumu izņemt jaundzimušo no ģimenes. Diemžēl tas nenotika, līdz valsts ierēdņi kārtējās vizītes laikā puisēnu atrada mirušu. Pēc tam izmeklēšanā atklājās, cik bieži šis mazulis ir bijis slimnīcās un sociālā dienesta uzmanības lokā. Tagad uzsvars bērnu aprūpē šķiet mainījies uz “labāk agrāk nekā par vēlu” un bērnus izņem no ģimenes, vēl pirms tiem ir nodarīts pāri.

Tas savukārt izraisījis neskaitāmus gadījumus, kad vecāki izgājuši cauri ellei, jo bijuši nepatiesi apsūdzēti vardarbībā pret pašu bērnu. Lai palīdzētu vecākiem, dibināta organizācija, kurā juristi specializējas šādās lietās. Viena no organizācijas PAIN (“Parents Against Injustice” – “Vecāki pret netaisnību”) dibinātājām ir Alisona Stīvensa, kurai aizliedza apraudzīt viņas trīsgadīgo dēlu pēc tam, kad viņš tika nogādāts slimnīcā ar lauztu kāju. Aizdomās par vardarbību pret bērniem no ģimenes izņēma arī viņas piecgadīgo dēlu. Var tikai iedomāties, kādām šausmām ģimene izgāja cauri, līdz pēc vairākiem mēnešiem ģimenei atdeva bērnus un slēdza izmeklēšanu. Izrādījās, ka trīsgadīgajam dēlam bija iedzimta kaite – trauslo kaulu sindroms.

Alisona joprojām izjūt sekas no traumas, kas gūta tolaik, un uzskata, ka bieži vien tā pati organizācija, kas radīta, lai aizsargātu bērnus, diemžēl viņiem nodara pāri. Līdzīgās domās ir arī daudzi vecāki.

Par savu meitu cīnās arī Londonā dzīvojošā Latvijas pilsone
katja_6

Lielbritānijā bērna nodošanu adopcijai uzskata par galējo lēmumu, ko īsteno tikai tad, kad viss pārējais ir izmēģināts. Lēmumu par labu adopcijai tiesa var pieņemt vien tad, ja bērna bioloģiskie vecāki tam piekrituši. Bez piekrišanas bērnu var atdot adopcijai vienīgi tad, ja vecākus nevar atrast, viņi ir nespējīgi sniegt atļauju vai arī bērns tiktu pakļauts riskam gadījumā, ja netiktu adoptēts.

Diemžēl adopcijai nodota arī mazā Latvijas pilsone Katrīna Brice, neskatoties uz viņas mātes Londonā dzīvojošās Latvijas krievu žurnālistes Lailas Brices cīniņiem. Viss sākās ar to, ka māte mazo bērnu atstājusi bez uzraudzības, jo steigusies uz darbu, bet aukle vēl nebija ieradusies, jo atradusies sastrēgumā. Īrētā dzīvokļa saimnieks atrada meiteni vienu pašu istabā. Liktenīga kļūda…

Māte uzskata, ka bāriņtiesas lēmums par labu adopcijai pieņemts nelikumīgi un meitene ir nozagta. Lai gan sieviete parakstījusi dokumentu, nododot bērnu sociālā dienesta aprūpē, viņa uzsver, ka neizprata tā nozīmi un bāriņtiesa to izmantoja, nelikumīgi piesavinoties meiteni. Diemžēl tieši imigrantu vidū šāda pieredze nav Lailai vien. 19. martā Eiropas Parlamentā izskatīs petīciju “Likvidēt adopciju bez vecāku piekrišanas”, kurā tieši Lielbritānija asi kritizēta par tās bāriņtiesas darbu un tendenci apsūdzēt vecākus, pirms pierādīta viņu vaina. Petīcijas autori atsaucas arī uz L. Brices gadījumu.

Lailas lieta ilgst jau vairāk nekā divus gadus, un sieviete negrasās padoties. Viņa internetā izplata paziņojumus: “Lūdzu, neadoptējiet manu nozagto bērnu!” Ja Katrīnas vecāku tiesības tiks piešķirtas adoptētāju ģimenei, viņi varēs mainīt meitenes vārdu, pilsonību un ticību. Sieviete un viņas vecākā meita Maija sniegušas apelācijas Lielbritānijas tiesā, Laila protestējusi pie Latvijas vēstniecības Londonā, tikusies ar Latvijas vēstnieku. Tagad viņa cer uz Eiropas Parlamenta atbalstu tālākai cīņai ar Lielbritānijas tieslietu sistēmu.

Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Andris Teikmanis “Latvijas Avīzei” skaidro, ka kopumā vēstniecības lokā nonākuši apmēram desmit gadījumi, kad latviešu bērni atņemti ģimenēm Anglijā. Vēstniecība allaž skaidrojot kultūru atšķirības un darot visu, lai censtos bērnus saglabāt viņu bioloģiskajās ģimenēs. Ir bijis gadījums, kad izdevies pārliecināt Lielbritānijas dienestus, ka bērnu var nodot vecvecāku ģimenē, jo tas tomēr ir labāk nekā pilnīgi svešā adoptētāju ģimenē Anglijā. Latvijas vēstniecībai nav formālu tiesību ietekmēt britu tiesas lēmumus, tāpēc latviešus Anglijā aicina dzīvot pēc šejienes likumiem un tradīcijām. Vēstnieks skaidro: “Atšķirības ir ļoti dažādas, sākot ar to, ka šeit bērni sāk iet skolā jau no četriem gadiem, nevis sešiem. Līdz divpadsmit gadiem bērni nedrīkst būt vieni uz ielas vai iet uz skolu bez uzraudzības. Atšķirības ir ļoti ievērojamas saistībā ar bērnu fizisku ietekmēšanu, kas daudzās latviešu ģimenēs aizvien tiek uztverta kā norma. Šeit uz to skatās ārkārtīgi jūtīgi. Gluži vienkārša uzšaušana pa dibenu bērnam var beigties ar uzraudzības noteikšanu ģimenei vai pat bērnu izņemšanu no ģimenes.”

Neskatoties uz bargo kritiku, Lielbritānijas sociālie dienesti uzskata, ka tikai piesardzība palīdzēs bērniem un svarīgāk par to, ka bērni ir pie bioloģiskajiem vecākiem, ir tas, ka viņi ir pie pieaugušajiem, kuri viņiem veltīs laiku un nepacels roku. Vienā no lietām, kurā britu ģimeni nepatiesi apsūdzēja vardarbībā pret pašu dēlu, sociālais dienests esot atbildējis: “Mēs nekad neatvainosimies par to, ka aizsargājam bērnus. Pakļaujot izmeklēšanai 100 ģimenes, mēs atradīsim divas, kurās bērniem tiek nodarīts pāri.”
http://goo.gl/V2lsVw

Ģimene nav iebraucamā sēta

Raksts par Latvijas noziedzīgo bērnu nolaupīšanas sistēmu, kuru atmasko profesionāls bērnu tiesību speciālists Jānis Gulbis (bijušais Augstākās padomes deputāts un Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors).


Juvenālā justīcija pie mums LV jau ir realitāte

Zvērinātas advokātes Kristas Milbergas raksts
______________________________________

Latvijas Radio 1, 2013. gada 12. aprīlis. Krustpunktā 13:30
mms://ier-w.latvijasradio.lv/pppy?20130412A130600140000
(Klausieties šī ieraksta 2. daļu)

Bāriņtiesu varas pamatojamība

Labklājības ministrija rosina Saeimu vienkāršot procedūru, kā sliktiem vecākiem atņemami bērni. Ņemot vērā, ka pēdējā laikā publiskā telpā arvien biežāk parādās informācija par gadījumiem, kas liek apšaubīt tik radikālas rīcības nepieciešamību, vairākas nevalstiskās organizācijas un bērnu tiesību eksperti rosina neatbalstīt ministrijas ieceres. Izskan priekšlikumi strīdīgos gadījumos nodrošināt iespēju vecākiem piesaistīt bērnu ombudu vai neatkarīgu psihologu, kā arī pārskatīt bāriņtiesu pilnvaras un noteikt šiem darbiniekiem augstākus kvalifikācijas kritērijus. Vairāk šo situāciju pētījusi kolēģe Ginta Mūrniece.

Tas, ka Latvijā ir vecāki, kas sit, nosit, mērdē badā un izvaro savus bērnus, ir nenoliedzams fakts. Par katru šādu gadījumu ir jāceļ trauksme un jānoskaidro, kādēļ attiecīgā bāriņtiesa un sociālie dienesti, kas galu gala par to saņem naudu, nav savlaicīgi konstatējuši, ka ar šo ģimeni nav kaut kas kārtībā. Gandrīz 200 vecākiem par vardarbību vai aizdomām par vardarbību pret saviem bērniem pērn atņemtas aprūpes tiesības. Tikai pusē no šiem gadījumiem par to informētas tiesībsargājošās iestādes – policija un prokuratūra. Var secināt, ka pārejos simts gadījumos bāriņtiesas izmantojušas likuma normu, kas pieļauj interpretācijas iespējas, neprasot pierādījumus, kas tiktu izvērtēti. Ej nu pierādi tiesā pats mīļais, sliktais vecāk, ka šīm aizdomām nav pamata, jo izņemšanas brīdī klāt bijis tikai viens bāriņtiesas loceklis, kurš saviem kolēģiem pēc tam, kad 15 dienu laikā jāpieņem koleģiāls lēmums, izstāstījis tās šausmas, ko viņš viens redzējis. Un pārējie piekrīt, ka jāpieņem galējs lēmums – izņemt bērnu no ģimenes un nogādāt kaut kur – audžuģimenē, krīzes centrā, sociālās aprūpes iestādē.

Pērn no ģimenēm izņemti vairāk nekā divi tūkstoši bērnu, tātad, tikai 10 daļa vardarbības vai iespējamās vardarbības no vecāku puses dēļ, pārējie gadījumi tiek traktēti dažādi: vecāki nespēj nodrošināt pienācīgu aprūpi, bērni atrodas dzīvībai vai veselībai bīstamos apstākļos, netiek nodrošināta pilnvērtīga attīstība, pēc katras konkrētas bāriņtiesas darbinieku izpratnes.

Kā novērst situācijas, kad bērnus no ģimenēm izņem nepamatoti? Par to aizvadītāja nedēļā ieinteresētās puses bija aicinātas diskutēt ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputātiem. Vairāku stundu ilgas diskusijas gaitā izkristalizējās ierosinājums: gadījumā, kad bērnu izņem no ģimenes, ja nav notikusi acīmredzama vardarbība un pret bērna izņemšanu iebilst vecāki, valstij jānodrošina vecākus ar bezmaksas advokātu vai bērnu ombuda pārstāvi.

Ja priekšlikumu strīdīgos gadījumos nodrošināt vecākus ar neatkarīgu juridisko palīdzību akceptēs Saeima, bāriņtiesu lēmums tiks pieņemts piedaloties advokātam, kurš pārstāvēs vecākus. To atbalsta arī tiesībsargs Juris Jansons.

Vai saeimas deputāti ieklausīsies tiesībsarga un nevalstisko organizāciju priekšlikumos kā novērst situācijas, kad bērni no ģimenēm ar bāriņtiesu lēmumiem tiek izņemti nepamatoti, sekosim turpmāk.

Latvijas Ordeņu brālības paziņojums

Informāciju sagatavoja Jānis Rožkalns, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Latvijas Ordeņu brālības domes loceklis.
2013. gada 12. aprīlis.

Šodien iesniedzām Tiesībsargam Latvijas Ordeņu brālības iesniegumu ar lūgumu izvērtēt Bāriņtiesu institūcijas juridisko pamatojumu, kompetences atbilstību un cik lielā mērā ģimenes ir aizsargātas pret iespējamām Bāriņtiesu darbinieku kļūdām un ļaunprātībām?

Pēdējā gadā aizvien biežāk mums nākas dzirdēt izmisušus vecākus vai mammas, kurām atņemti bērni un viņas ir bezspēcīgas aizstāvēties Bāriņtiesu priekšā.

Izrādās, Bāriņtiesas, vispār neatbilst sabiedrībā pastāvošajam priekšstatam par to, kas tad ir “tiesa”. Jo par Bāriņtiesas tiesnesi var kļūt cilvēks bez jebkādas juridiskās izglītības izejot vien vieglu sagatavošanās kursu. Un pēc tam izlemt ģimeņu un bērnu likteņus uz visu mūžu. Te kaut kas iznācis galīgi greizi un mums ir jāskandina vislielākie trauksmes zvani!

Ginta Mūrniece, Latvijas Radio žurnāliste: “Savā žurnālistes darbā gatavojot materiālus, kuros skartas bērnu tiesības, esmu pārliecinājusies, ka Latvijā spēka esošā likumdošana un attiecīgi valsts un pašvaldību institūciju rīcība, kas pamatota ar šo likumdošanu, ir pretrunā ANO Konvencijai Par bērnu tiesībām un citiem starptautiskiem normatīviem, kurus Latvija ratificējusi un apņēmusies ieviest. Sekas atspoguļojas Labklājības ministrijas statistikā -pēdējos gados strauji pieaug no ģimenēm izņemto bērnu skaits un uz ārzemēm adoptēto bērnu skaits, ko Labklājības ministrijas padotības iestāde Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija pamato ar krīzes sekām, kādēļ vecāki bieži nevar bērniem nodrošināt pienācīgu aprūpi, ģimenēs tiek lietots alkohols, notiek vardarbība pret bērniem u.t.t.

Īpaši plaši tiek praksē interpretēts nosacījums – “ja bērna atrašanās ģimene var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību(datora, pietiekami liela ledusskapja vai vajadzīgā skaita gultu trūkums).”

Pielikumā – iesniegums
Kontaktpersona: Jānis Rožkalns, tālr. 29232866

————————–

Latvijas republikas Tiesībsargs
Baznīcas iela 25, Rīgā, LV-1010a
A.god. Jurim Jansona kungam

iesniegums.

Pēdējo mēnešu ziņas par Bāriņtiesu skandalozo darbību atņemot bērnus mātēm un ģimenēm rada nopietnu satraukumu, tādēļ griežamies pie Jums pēc skaidrojuma, kādēļ tā notiek un vai tas patiešām tiek darīts bērnu un ģimeņu interesēs?

Lūdzam izvērtēt Bāriņtiesu institūcijas juridisko pamatojumu, kompetences atbilstību un cik lielā mērā ģimenes ir aizsargātas pret iespējamām Bāriņtiesu darbinieku kļūdām un ļaunprātībām?

Pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas datiem uzzinām, ka pēdējos 5 gados no vecākiem šķirti vairāk nekā 9 tūkstoši bērnu.

Vienlaikus satraukumu izraisa arī lielais uz ārzemēm adoptēto bērnu skaits un kādā veidā tiek uzraudzīts, vai ārzemēs atdotajiem Latvijas bērniem patiešām tur klājas labāk? Īpaši vēlamies zināt, vai un kā tiek kontrolēts tas, lai mūsu bērni nenonāk homoseksuālistu rokās?

Valsts pamats un nākotne ir ģimene un bērni, tādēļ sargāsim tos ar vislielāko atbildību!

Ar cieņu,
J.Griķis
Latvijas Ordeņu brālības priekšsēdētājs

 

Discussion

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: