#
Uncategorized

Gintas Mūrnieces vēstule Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājai Ilmai Čepānei

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājai Ilmai Čepānei

Par bērnu tiesībām
Latvijas Radio žurnāliste Ginta Mūrniece

Savā žurnālistes darbā gatavojot materiālus, kuros skartas bērnu tiesības, esmu pārliecinājusies, ka Latvijā spēka esošā likumdošana un attiecīgi valsts un pašvaldību institūciju rīcība, kas pamatota ar šo likumdošanu, ir pretrunā ANO Konvencijai Par bērnu tiesībām un citiem starptautiskiem normatīviem, kurus Latvija ratificējusi un apņēmusies ieviest. Sekas atspoguļojas Labklājības ministrijas statistikā – pēdējos gados strauji pieaug no ģimenēm izņemto bērnu skaits un uz ārzemēm adoptēto bērnu skaits, ko Labklājības ministrijas padotības iestāde Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija pamato ar krīzes sekām, kādēļ vecāki bieži nevar bērniem nodrošināt pienācīgu aprūpi, ģimenēs tiek lietos alkohols, notiek vardarbība pret bērniem u.t.t.
(Pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas datiem Kopumā 2011.gadā no vecākiem tika šķirti 2300 bērni, 2010.gadā – 1953, 2009.gadā – 1657, bet 2008.gadā – 1914., uz šo brīdi no vecākiem šķirti vairāk neka 8 tūkstoši bērnu. Pērn uz ārvalstīm – ASV, Itāliju un Franciju – adoptēti 144 bērni, savukārt 2011. gadā – 128. Nedaudz samazinājies Latvijas adoptētāju skaits – pērn 110, 2011. gadā – 128.

Labklājības ministrija, komentējot šos skaitļus atsaucas uz „bērnu vislabākajām interesēm”, taču pētot konkrētus gadījumus, kad vecākiem atņemtas aprūpes tiesības, nākas secināt, ka bāriņtiesas neattaisnoti plaši interpretē Bāriņtiesu likuma 23.pantā deleģētās jau tā nepamatoti lielās pilnvaras uz vienpersoniska lēmuma pamata atņemt vecākiem aprūpes tiesības (vai tagad jau apturēt aizgādņa tiesības.) Saskaņā ar šī likuma 23. panta 1.p. to var darīt „Ja bērna dzīves apstākļu pārbaudē vai citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību, bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai bāriņtiesas loceklis vienpersoniski pieņem lēmumu par:

1) bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem;
2) bērna izņemšanu no aizbildņa ģimenes un aizbildņa atstādināšanu no pienākumu pildīšanas;
3) bērna izņemšanu no audžuģimenes.

Īpaši plaši tiek praksē interpretēts nosacījums, „ja bērna atrašanās ģimene var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību” (datora, pietiekami liela ledusskapja vai vajadzīgā skaita gultu trūkums).

Uzskatu,ka vienpersoniska lēmuma pieņemšanu nav pieļaujams praktizēt, jo prakse rāda, ka īpaši mazajās pašvaldībās, kur cits citu labi pazīst, šādā veidā nereti notiek izrēķināšanās ar ģimeni, risinot savstarpējus  konfliktus starp kādu no bāriņtiesas locekļiem un attiecīgu ģimeni. ANO Konvencija par bērna tiesībām vispār nepieļauj šādas darbības bez tiesas lēmuma.

9.pants
1. Dalībvalstis gādā par to, lai bērns netiktu šķirts no saviem vecākiem pretēji viņu gribai, izņemot gadījumus, kad kompetenti orgāni saskaņā ar tiesas lēmumu un atbilstoši piemērojamajam likumam un procedūrām atzīst, ka šāda šķiršana nepieciešama, lai vislabāk ievērotu bērna intereses. Šāds atzinums var būt nepieciešams tai vai citā konkrētā gadījumā, piemēram, ja vecāki nežēlīgi izturas pret bērnu vai nerūpējas par viņu vai ja vecāki nedzīvo kopā ar bērnu un jāizlemj jautājums par bērna dzīvesvietu.

Ja tomēr Latvija atļaujas ignorēt minēto Konvenciju un citas starptautiski uzņemtās saistības bērnu tiesību aizsardzībā, Bāriņtiesu likumā nepieciešams pilnībā izmainīt 23. pantu, nosakot, ka tik radikālu lēmumu, kā bērna izņemšanu no ģimenes, var pieņemt tikai piedaloties bāriņtiesas, policijas, bērnu ombuda parstāvim. Attiecīgi šāds lēmums bērna izņemšanas brīdī nekavējoties jānoformē rakstiski, pusēm izklāstot notikušā apstakļus (kā tas parasti notiek policijai , ierodoties uz izsaukumu.) Un šādas darības ne vēlāk kā mēneša laikā jāapstiprina tiesai vai citai tiesībsargājošai institūcijai. Līdzšinēja statistika liecina, ka ik gadu no vairāk neka 2000 bērnu izņemšanas gadījumiem tikai aptuveni 100 gadījumos saukta policija.
Manā rīcībā ir Labklājības ministrijas vēstule Jūsu vadītajai komisijai, kurā izteiktie priekšlikumi vēl vairāk nostiprina bāriņtiesu varu, izlemjot jautājumus par bērnu šķiršanu no vecākiem. Aicinu šos priekšlikumus pirms apstiprinašanas lūgt izvērtēt neatkarīgiem bērnu tiesību ekspertiem (kuri nestrādā Labklājības ministrijas sistēmā).

Publiska telpā  atrodamā informācija liecina par to, ka vēlme nostiprināt bāriņtiesu varu, iespējams tiek lobēta no ārvalstu potenciālo bērnu  adoptētāju puses, par ko liecina jau tagad ik gadu pieaugošais adoptēto bērnu skaits uz ārvalstīm .  Vēl vairāk vienkaršojot aizgādņa tiesibu atņemšanu, aizvien vairāk bērnu nonāks ārpusģimenes aprūpē un ilgstošas socialās aprūpes un rehabilitācijas centros jeb bērnu namos, no kurienes tālāk adopcijā. (Ja vien vecāki tiesas ceļa nepanāks aizgādņa tiesību atjaunošanu.) Statistika gan  rāda, ka bāriņtiesu lēmumu pārsūdzību skaits un tiesā par labu vecākiem izlemto lietu skaits samazinās, kas,  kā skaidro aptaujātie bērnu tiesību eksperti, varētu būt skaidrojams ar vecāku nespēju šādās lietās noalgot advokātu, adminsistratīvo tiesu nekompetenci bērnu tiesību jautājumos un sabiedrība radušos mītu par to, ka bāriņtiesām ir tiesu vara, pret ko cīnīties ir bezcerīgi.

Īpašas uzmanibas vērta ir mūsu valstī vienkāršotā bērnu adopcijas kartība uz ārvalstīm. Lai gan jau pieminētā ANO Koncencija par bērnu tiesibām nosaka 21.pants Dalībvalstis, kas atzinušas un/vai atļāvušas adoptācijas sistēmas funkcionēšanu, nodrošina, lai pirmām kārtām tiktu vislabāk ievērotas bērna intereses, un tās: b) atzīst, ka adoptācija citā valstī var tikt uzskatīta par alternatīvu bērna aprūpes paņēmienu, ja bērnu nevar nodot audzināšanā vai uzņemt ģimenē, kas varētu nodrošināt viņa audzināšanu vai adoptāciju, un ja nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī nav iespējams; Mūsu valsts pat pieļāvusi bērnu adopciju uz arvalstīm,neprasot uzņemties tām jebkādu atbildibu par to, kas notiek ar šiem bērniem.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 31.p.3.p  Likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā bērnu var adoptēt uz ārvalsti, ja šai valstij ir saistoša 1993.gada 29.maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos vai ja Latvija ar attiecīgo valsti ir noslēgusi divpusēju līgumu, kas nosaka tiesisko sadarbību adopcijas jomā. Izņēmuma gadījumā bērnu var adoptēt uz ārvalsti, kurai nav saistoša minētā konvencija vai ar kuru Latvija nav noslēgusi divpusēju līgumu, kas nosaka tiesisko sadarbību adopcijas jomā, ja pirms adopcijas procesa uzsākšanas starp bērnu un adoptētāju ir izveidojušās patiesas bērnu un vecāku attiecības un bāriņtiesa, kas lēmusi par ārpusģimenes aprūpi, ir atzinusi, ka adopcija atbilst bērna interesēm.

Bāriņtiesu lik.34.pants. Adopcija
(1) Bāriņtiesa lemj par:
1) personas atzīšanu par adoptētāju;
2) brāļu un māsu, pusbrāļu un pusmāsu šķiršanu Civillikumā noteiktajos gadījumos;
3) to, vai Latvijā iespējams nodrošināt bērna audzināšanu ģimenē vai pienācīgu aprūpi;

Tādējādi dažu  amatpersonu rokās ilgstoši koncentrējas jautājumu izlemšana par Latvijas bērnu nodošanu adopcijai uz ārvalstīm , kas rada riskus iespējamai korupcijai un bērnu tirdzniecībai. Lai šos riskus vismaz mazinātu, nav pieļaujams vēl vairāk paplašināt bāriņtiesu tiesības izlemt jautājumus, kas saistās ar aizgādņa tiesību apturēšanu, bērnu izņemšanu no ģimenēm un adopciju uz ārvalstīm. Tāpat, sekojot ANO ekspertu rekomendācijām, Latvijai nepieciešams darbotiesspējigs bērnu ombuds (tie daži cilvēki Tiesībsarga birojā uz visu Latviju ir daudz par maz, lai spētu reaģēt uz valsts un pašvaldību institūciju faktisko vardarbību pret bērniem, kas šobrīd tiek pamatots ar saukli, ka tas atbilst Latvijas bērnu vislabākajam interesēm.
Pielikumā daži linki:
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/6313-alina-ekspertize-lika-teikt-ka-vecaki-sit
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/8407-latvijas-radio-raidijuma-iztirza-alinas-gadijumu
http://www.diena.lv/blogi/ia-barintiesas-un-vbtai-patvala-viesite-maras-juskevicas-gadijums-plus-video-stastijums-13990985
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=367945:britiesa-pret-auduimeni&Itemid=436
http://www.e-novads.lv/rigasregions/ikskiles-novads/item/118195-sokejosi-ikskile-vecakiem-atnem-bernu-jo-tas-nesmaidot.html

Paradoksāli, ka tā vietā, lai Labklājības ministrija beidzot sagatavotu ziņojumu ANO par bērnu stāvokli Latvijā (kas nav darīs jau četrus gadus, aizbildinoties ar kapacitātes trūkumu, Labklājības minisitrija atrod kapacitāti, lai sagatavotu virkni priekšlikumu, kas vienkāršo procedūru, kā nabadzības riskam visvairāk pakļautām ģimenēm ar bērniem atņemt viņu bērnus.

Autors: LETA. 2013. gada 26. februāris 16:23 Nabadzības un sociālās atstumtības risks Latvijā apdraud 43,6% bērnu vecumā līdz 18 gadiem, liecina Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja Eurostat dati.

Nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars Latvijā 2011.gadā bija trešais lielākais starp ES valstīm.

Saeimas deputātiem šie fakti ir zināmi. Labklājības ministrijai pietrūkst arī kapacitātes, lai sagatavotu vietējo atskaiti-ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā par 2012. gadu, ir gadu veci dati – par 2011.gadu. Tie ir šausminoši. Dažus no šiem skaitļiem citēju iepriekšēja vēstulē (strauji pieaug no ģimenēm izņemto bērnu skaits – katru gadu ap 2 tūkst, tikpat strauji pieaug uz ārzemēm, īpaši Ameriku adoptēto bērnu skaits.). Nav arī skaidrs, kādēļ attiecībā uz audžugimenēm ir tik daudz ierobežojumu, audžuvecākam nav nekādas tiesības, visu nosaka bāriņtiesa, no šīm ģimenem pēc bāriņtiesas ieskatiem bērni tiek sūtīti uz ārzemēm uz viesģimenēm (sk.Viesītes gadījumu), kas faktiski ir piedāvājums potenciāliem adoptētājiem. Kādēļ gan bērns, kurš audžumammu uzskata par savu mammu nevarētu šajā Latvijas gimenē netraucēti augt līdz 18 gadu vecumam?!

http://www.aprinkis.lv/item/7337-viedoklis-ir-izdevigi-nepalidzet-vecakiem-islaicigu-problemu-risinasana

Vēl ir kāds aspekts, kas praksē tiek ignorēts un ko vajadzētu, iespējams, precizēt speciālajos likumos – tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Satversme. 96. Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

Socialie dienesti un bāriņtiesas praksē (vismaz Siguldas gadījumā) regulāri nāk uz personas dzīvokli, pārbauda vai ledusskapī ir ēdiens, kas atrodas pieliekamajā, kā tiek mazgāta veļa, gatavos ēdiens u.tt.).šādas darbības, iespējams ir nepieciešamas, kad aizdomas par bērnu nepietiekamu uzturu, bet Siguldas gadījumā tas mātei netiek pārmests, vienkārši – “pēc pilnas programmas”.

Domāju, aprīļa sākumā par bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem un Labklājības ministirijas „kapacitāti” gatavošu raidījumu „Krustpunktā”. Tad tiksimies. Paldies, ka atradāt laiku izlasīt!
28.03.2013.
Ar cieņu – Ginta Mūrniece

Discussion

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: