Bērni kā upuri: Bērnu tiesību konvencija

Ļaužu sašutums izpaužas komentāros un tikai retais iebilst, ka varbūt tur arī kāda vecāku vaina. 500 komentāros šausmu stāsti no Norvēģijā bijušajiem latviešiem gan par varmācīgi no savām ģimenēm 50 izrautiem bērniem, kuri izdarījuši pašnāvību, gan par to, ka “…norvēģiem, ir dziļas un senas saknes šajā arodā, bērnu un sieviešu nolaupīšanā – to jau viņi darija senajos Vikingu laikos.. “.

Negribas ticēt. Tāda viscaur jauka zeme, atceros braucienu, vienīgā nelaime augstās cenas. Eju iekšā vēl, šoreiz tīmeklī uz kādu cilvēktiesību vietni: http://www.hra-n.no/#cid=1. Un lūk, kas atklājas:.

Norvēģija ir ģimenei visnaidīgāka zeme Eiropā!
Oslo. Publicēts 17/2/2012. Jan Hansen, ārštata žurnālists (NJ). .

Kur mēs vēl  Eiropā varētu atrast kādu līdzīgu valsti vecajai Stasi Austrumvācijai? Meklēsim to uz ziemeļiem no Dānijas un Zviedrijas rietumos. Šī gari izstieptā valsts bieži tiek saukta par citādu valstī un tas nav bez iemesla..

Valsti šobrīd parvalda politiķi, kuri panākuši, ka Norvēģija ir ģimenei visnaidīgākā valsts Eiropā. Tas noticis, galvenokārt, pateicoties valsts iestāžu birokrātiem, kuri allaž ir bijuši priekšgalā ar centieniem demoralizēt sabiedrību un izdzēst pamatvērtības. Norvēģija nezin kāpēc sauc sevi par kristietīgu nāciju. Taču tas nelabi smird pēc liekulības un daudzkārtainas dubultmorāles..

Barnevernet (Bērnu aizsardzības iestāde) uztur naidu pret ģimeni Norvēģijā. Barnevernet ir jau sen pazīstams kā karojoša iestāde ar plašu varu un iespējām nolaupīt bērnus, nogalināt nedzimušos, izsekot, iebiedēt, terorizēt un iznīcināt ģimenes un bērnu nākotni. .

Barnevernet ir atļauts viss attiecībā uz Norvēģijas bērniem, un aģentūra nekad nemācās no savām kļūdām. Tās darbiniekus par visiem 100% aizsargā sistēma. Un tiem interesē valsts piešķirtie prāvie naudas līdzekļi, nevis bērni. Un viņu ienākumi balstās uz nolaupīto bērnu skaita. Tas ir viņu pastāvēšanas jautājums..

***.

Nu tagad saprotu. Vajadzētu pulcēt ļaudis un pie norvēģu vēstniecības vismaz kādu viņu karogu nodedzināt. Bet tā ir tikai aisberga virsotne norvēģu stilā. Īstenība ir baisa un globāla.. .

Par par šī ļaunuma sakni šeit daži fragmenti no pazīstamā amerikāņu politologa Stephen K. Baskerville raksta “Children as Victims: Convention on the Rights of the Child“: http://goo.gl/Qlzqu

Ja CEDAW (Committee on the Elimination of Discrimination against Women) prezumē vīriešus kā sieviešu  apspiedējus, tad ANO Bērnu tiesību konvencija prezumē vecākus kā bērnu apspiedējus. Un tam ir ļoti tālejoša politiskā ietekme..

ANO un citas starptautiskas organizācijas jau sen ir paudušas bažas par bērnu ciešanām. Tomēr, saskaņā ar viņu pašu atzinumu, gadu desmitos ir paveikts ļoti maz: neskatoties uz visaptverošiem standartiem un saistībām attiecībā uz bērnu tiesībām un zināmu progresu mērķu sasniegšanā, miljoniem bērnu ikdienas realitāte visā pasaulē joprojām krasi kontrastē ar šīm saistībām un mērķiem – bērni vēl joprojām saskaras ar nopietniem draudiem izdzīvošanai, tiem trūkst kvalitatīvas izglītības iespējas, pienācīga veselības un sociālā aprūpe, tie cieš no bērnu darba tā smagākajos veidos, seksuālās izmantošanas, slimībām, bruņotiem konfliktiem, dažādu formu vardarbības, piespiedu agrīnām laulībām un kaitīgām tradicionālām ierašām. Bērni, kas pieder pie neaizsargāto grupām, saskaras ar īpašiem riskiem un ir pakļauti diskriminācijai un atstumtībai. Meitenes saskaras īpašiem riskiem un tām vajadzīga īpaša uzmanība. (European Union Guidelines n.d., 3).

Tomēr nav skaidrs, kā šie atzinumi varētu aizsargāt bērnus no šīm vienā lielā nekārtīgā kaudzē samestajām un neskaidri noteiktajām šausmām. Lielākā daļa no šīm problēmām pastāv pasaules nabadzības un nestabilitātes zonās. Bērni tur cieš tāpat kā visi pārējie iedzīvotāji un arī viņu pašu vecāki. Lielākajā daļa te nav nekāda nozieguma un lietot šo jēdzienu, lai šķirtu bērnus no vecākiem un kriminalizētu vecākus, ir ļaunākā veida ciniska liekulība un vēl viena cita ekspluatācija, kas daudzējādā ziņā ir daudz nežēlīgāka, nekā tas, ko bērni ir jau piedzīvojuši. .

Šīs problēmas, protams, nevar atrisināt, industrializētajās demokrātijās atņemot bērnus vecākiem un kriminālizējot vecākus. Taču tas ir veikli ieslēpts Bērnu tiesību konvencijas saturā..

Bērnu tiesību konvencija iet tālāk par CEDAW, pārkāpjot valsts suverenitāti, ignorējot valsts un vietējo līmeņu ievēlētās iestādes, apejot valsts konstitucijā noteiktās pilsoņu brīvības, krasi samazinot vecāku autoritāti..

Bērnu tiesību konvencija ignorē katru institūciju un iestādi, kas ir zem ANO līmeņa: vecākus un ģimenes, vietējās un valsts iestādes..

***.

Bērnu tiesību konvencija pamato iejaukšanos ne tik vien sociālajā un ekonomiskajā politikā, bet pat cilvēku privātās dzīves intīmajās sfērās.  (Van Bueren 1999, 692). Tāpat kā CEDAW un pat vēl lielākā mērā Bērnu tiesību konvencija nevis ierobežo varu, bet tieši pretēji: pamato savas varas paplašināšanos..

Bērnu tiesību konvencijas būtība ir tās uzbrukums vecākiem. Šī konvencija atļauj un pat pieprasa ignorēt katru vecāku lēmumu, ja sociālais darbinieks šim lēmumam nepiekrīt..

***.

Bērnu tiesību konvencijas pamatkoncepts dod varai tiesības bez nosacījumiem noteikt, kas “vislabāk atbilst bērna interesēm”.

Bet “labāko interešu” standarts ir ļoti destruktīvs. Tas ļauj amatpersonām izlemt kādas ir “labākās interesēs” citu cilvēku bērniem, atņemot šo prerogatīvu vecākiem, faktiski, tas nozīmē, ka amatpersonas var vienkārši vecākiem, kas pat nav izdarījuši nekādus juridiski sodāmu nodarījumus, atņemt  bērnus. (Baskerville 2007, chap. 1.)..

Gadu simtiem ilgi ir patāvējis kanons, ka vecāki pārstāv savus bērnus un, ka vecāki, nevis valsts vara izlemj, kas vislabāk atbilst bērna interesēm, pretējā gadījumā tie nav vecāki. (qtd. in Baskerville 2007, 78)..

Bet vairums vecāku pat neapzinās, ka šis princips jau ir atcelts ar nesenajām ASV, Lielbritānijas un citu valstu ģimenes tiesību aktu inovācijām. Bērnu tiesību konvencijas pielietojumi vairs nav vienīgais drauds. (Williams 1994, 2).  (Jāpiezīmē, ka ASV nav ratificējušas šo Konvenciju. Tulk. piezīme).

***.

Bērnu tiesību konvencija apšauba koncepciju, ka dzīve ģimenē vienmēr ir bērna interesēs un, ka vecāki vienmēr spēj izlemt, kas bērniem ir labākais (1998, 46). Bet neapšauba pieņēmumu, ka valsts iejaukšanās ģimenes dzīvē vienmēr ir bērnu interesēs un, ka ierēdņi vienmēr spēj izlemt, kas citu cilvēku bērniem ir vislabākais. Tiek uzskatīts, ka bērniem nav nepieciešama ģimene un vecāki, un amatpersonām, atņemot vecākiem bērnus, nav jāsniedz nekādus paskaidrojumus, kā tikai to, ka ierēdņi zina labāk.

***

Piemērs. ANO pieprasa, lai Moldovas nodokļu maksātāji dibinātu lobiju grupas (eifemisms “pilsoniskai sabiedrībai”) un “iesaka dalībvalstij turpināt sniegt finansiālo un materiālo atbalstu NVO [nevalstisko organizāciju] darbam bērnu tiesību aizsardzību veicināšanai “(UN Committee on the Rights of  the  Child 2009, 4–5). Neskatoties uz šķietami nesavtīgo ieganstu aizsargāt bērnu labklājību, ANO ierēdņi vienkārši izlaupa Moldovu, fokusējoties uz tās jau tā nabadzīgo iedzīvotāju nodokļiem, finansējot oksimoroniskās “VONVO” – “valdības organizētas nevalstiskās organizācijas” .

***

Bērnu tiesību konvencija ir patiesi šokējoša savos centienos uzurpēt un centralizēt varu. Tā faktiski atņem varu gan vecākiem, gan demokrātiski ievēlētām valdībām, gan visu valstu pamatlikumiem un konstitūcijām un nodod to neviena neievēlētai 18 feministu komisijai. Kā tādu, to var uzskatīt par iesākumu pasaules valdībaiJaunās Pasaules Kārtības ietvaros un politiskā versijā kā pasaulē spēcīgāko “roku, kas šūpo šūpuli”.
Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas